Aqualune pasaule vienmēr bija vieta, kur ūdens un dzīvība dejoja kopā. Tās peldošās salas lēni dreifēja pāri mirdzoši zilām jūrām, savienotas ar strautiem, kas spīdēja kā šķidras zvaigžņu gaismas virves. Bērni spēlējās pie kristāla dīķiem, un vecākie makšķerēja no sudraba upēm, kas mirdzēja pat pusnaktī. Ūdens Aqualunē nebija tikai resurss, tas bija visas pasaules sirdspuksti. Taču sirdspuksti sāka vājināties. Sākumā neviens to nepamanīja. Daži dīvaini burbuļi, kas cēlās no dziļajiem ezeriem. Duļķaina ūdens laukums pie piestātnēm. Strūklaka, kas spļāva ūdeni, nevis dziedāja. Vecākie to noraidīja, uzskatot, ka dabas...